Skip to content

Mediācija darba vietā. Inteliģenta iesaistīšanās konfliktu risināšanā.



Mediācija ir process, kurā neatkarīgais speciālists palīdz konfliktā iesaistītajām pusēm atrisināt konfliktsituāciju.

Pozitīvākais šajā procesā ir tas, ka resurss konflikta atrisināšanā nāk no pašiem iesaistītajiem, šis process ir brīvprātīgs un iznākums ir abām pusēm labvēlīgs.

Pašai mediāciju diezgan bieži nākas to pielietot. Visdrīzāk tas nenotiek tik tehniski precīzi, kā teorijā paredzēts, taču kaut vai tikai modifikācijas pielietošana no oriģinālās tehnikas var nest panākumus.

Konkrētā situācija bija saistīta ar vienas nodaļas darbniekiem, kuri viens otru aprunāja, iesaistot visu pārējo kolektīvu, uz nākošo maiņu atstāja nepadarītus darbus. Ieguvēju šajā situācijā nebija. Paši darbinieki kļuva aizvien stresaināki, pieauga spriedze, nepadarītie darbi jau sāka nest reālus zaudējumus. Katra no strīda pusēm kādu laiku jau bija nākusi pie manis, lai sūdzētos par  otru kolēģi. Tiešā vadītāja neiesaistījās konflikta risināšanā, viss kādu brīdi notika pašplūsmā. Līdz kādu dienu, kad atkal viens no dabiniekiem sāka sūdzēties par to, kas notiek viņu nodaļā, sapratu, ka tā vairs nevar turpināties. Sarunās un uzklausīšanā biju patērējusi ļoti daudz laika, bet tam nebija nekādas atdeves. Biju piemirsusi, ka man jāpilda nevis bezmaksas psihoterapeita funkcija, bet jārisina situācija, tādā veidā, lai visi no konfliktā iesaistītajiem darbiniekiem paliktu strādāt emocionāli patīkamā vidē, netiktu radīti zaudējumi no nepagatavotās produkcijas, kā arī neciestu pārdošanas process.

Biju gatava uzņemties vidutāja lomu. Pirmā ideja bija sarunāt tikšanos ar visiem iesaistītajiem, informēt, kādā formātā notiks lēmumu pieņemšana un izrunāt konkrētas prasības, ko paši iesaistītie varēs izmantot. Izstrādājot konkrētas prasības, baumošanai un emocionalitātei nepaliek vietas. Ir viegli runāt, aprunāt, justies sašutušiem un nepatiesi apvainotiem, ja neviena no konfliktā iesaistītajām pusēm īsti nezina kā vajadzētu būt, kāds ir tas standarts, kas nosaka, ka darbs vispār ir padarīts.

Izklāstot domu gājienu darbinieku tiešajai vadītājai, viņa pati uzņēmās sasaukt sapulci un izrunāt visas sasāpējušās lietas, kā arī kopā ar nodaļas darbiniekiem sastādīt konkrēto darbu sarakstu, kam un kad kas ir jāizdara.

Grūtākais šajā situācijā bija radīt izpratni, ka šī saruna un konkrētie darbi nav nepieciešami personīgi man. Bija jārada izpratne par to, kādas sekas šī ieilgušā konflikta neatrisināšana nesīs nākotnē un tas, ka pozitīvi atrisinot konfliktu, ieguvēji būs paši darbinieki un viņu vadītāja.

Interesantākais ko secināju no šī gadījuma bija, neskatoties uz to, ka esmu vadītāja jau vairākus gadus, tomēr neiesaistījos konflikta risināšanā jau tā pirmssākumos, kaut arī redzēju, ka tik emocionāli saspringtā vidē nekādas pozitīvās pārmaiņas nenotiks. Cerība, ka tas atrisināsies pats no sevis vai arī tiešā vadītāja uzņemsies tā risināšanu, nepiepildījās. Tas apstiprina to, ka neskatoties uz pieredzi un to, ka vadītāja kompetences gadu gaitā tikai attīstās, vēlme izvairīties no nepatīkamām situācijām un to risināšanas piemīt ikvienam – mazākā vai lielākā mērā. Iesaistīšanās konfliktsituācijās ar mērķi atrisināt tās par labu visiem iesaistītajiem un izejot no biznesa mērķiem – saglabāt darbiniekus, paaugstināt pārdošanu, samazināt zudumus, apmierināt klientu vēlmes – ir sarežģīts process, kurā nepieciešams apvienot cilvēkmīlestību ar uzņēmējdarbības izdzīvošanas likumiem.

Post a Comment

Your email is never published nor shared. Required fields are marked *
*
*

Blue Captcha Image
Refresh

*