Skip to content

Emocionālā inteliģence. Aisberga neredzamā daļa.



Emocionālās inteliģences dimensijas ir sekojošas:

1.              Sociālās prasmes

2.              Izpratne

3.              Pašregulācijas un gatavība pārmaiņām

4.              Motivācija

5.              Empātija

Bieži vien apraksti par emocionālo inteliģenci pārklājas ar skaidrojumiem par sociālo inteliģenci. Emocionālāsinteliģences termins hipotētiski aptver konceptuāli saistītus psiholoģiskos procesus apvienojumā ar afektīvās informācijas apstrādi. Šie procesi ietver:

1.              verbālo un neverbālo emociju ekspresiju pašvērtējumu un spēju analizēt to citos;

2.              spēju kontrolēt emocijas;

3.              emociju izmantošana, lai to parādīšanos veicinātu citos.

Ir pierādījies, ka daudzi spoži, darbīgi vadītāji nesasniedz augstākos karjeras griestus, jo ir augstprātīgi, ar viņiem ir nepatīkama saskarsme, patmīlīgi, savtīgi un viņiem trūkst emocionālās inteliģences.

Sociālās prasmes sevī ietver sešas pamatpramses:

1.              emocionālā ekspresivitāti – spēju sasaistīt cilvēkos ietekmi ar attieksmēm;

2.              emocionālo jūtīgumu – spēju izprast citu emocijas, pārliecības vai attieksmes un signālus par dominējošo statusu;

3.              sociālo ekspresivitāti – spēju izteikties verbāli un uzsākt sarunas;

4.              sociālo jūtīgumu – spēju izprast citu verbālos ziņojumus un atpazīt sociālos likumus un normas;

5.              emociju kontrole – spēja komunikācijā regulēt emocijas un neverbālos signālus;

sociālā kontrole – indivīda pašreprezentācijas iemaņas

Ja tiek runāts par izpratni jeb sapratni emocionālās inteliģences kontekstā, ar to saprot citu cilvēku emociju, uzvedības, attieksmju sistēmas izpratni. Turklāt runa nav par izpratni caur personīgo prizmu, bet gan tā otra personības prizmu. Organizāciju jeb biznesa psiholoģijas praksē šī “izpratne” tiek demonstrēta ar tehniku, kad, lai noskaidrotu, kāpēc ir kaut kas noticis, tiek uzdots jautājums “kāpēc”. Šis jautājums tiek uzdots ar mērķi noskaidrot, kāpēc šis cilvēks ir pieļāvis kļūdu vai pārkāpis noteikumus.

Pašregulācija un gatavība pārmaiņām. Spēja plānot savu laiku un darbību, spēja paveikt iecerēto paredzētajā laikā. Vai cilvēks kurš nespēj vadīt sevi ir spējīgs vadīt citus?

Pašregulācijas process notiek uz personības savu ilgstošā atmiņā saglabāto verbālo un tēlaino sastāvdaļu izmantošanas pamata. Pašregulācija var īstenoties caur iemācīšanos, kurā galvenā loma ir modelēšanai. Šajā gadījumā personības kognitīvo tēlu veido novērotā un apkopotā citu cilvēku uzvedība līdzīgās situācijās.

Pašregulācija var īstenoties caur iemācīšanos, kuras galveno funkciju veic no četriem komponentiem — uzmanības, saglabāšanas atmiņā, motoriski reproduktīvā un motivatīvā procesa — sastāvošas darbības novērošana.

Uzmanība šajā gadījumā veic novērošanas semitīvo (izlases) virzību. Lai turpmāk atdarinātu modeļa uzvedību, nepieciešams rūpīgi un mērķtiecīgi izsekot visiem tā uzvedības elementiem.

Ilgstošās saglabāšanas process ļauj cilvēkam pievērsties kādreiz novērotajai situācijai un izmantot tās komponentus uzvedības reprodukcijai konkrētajā situācijā. Zinātnieks apgalvoja, ka ilgstošajā saglabāšanā piedalās divi mehānismi: pirmais — uztveramās informācijas tēlainā kodēšana, otrais — informācijas verbālā kodēšana.

Tēlainā kodēšana ir atmiņas un iztēles priekšstatu darbība. Jāatzīmē, ka pieauguša cilvēka vizuālajiem tēliem ir visai svarīga nozīme viņa uzvedības organizācijā.

Verbālajā kodēšanā kā līdzeklis tiek izmantota runa. Piemēram, novērojot cita uzvedību, cilvēks var iekšēji «pārrunāt» un iegaumēt visus uzvedības elementus. Vēlāk, izmantojot verbālo domāšanu, cilvēks var modelēt savas turpmākās uzvedības jaunās nianses.

Motoriski reproduktīvie procesi ir cieši saistīti ar saglabāšanu, un uz to pamata cilvēks īsteno visu savas uzvedības daudzveidību. Protams, ka viennozīmīgas saiknes starp saglabāšanu un darbības veikšanu nav. Reālajā dzīvē tā nemēdz būt — vienreiz ieraudzīji un uzreiz precīzi atkārtoji. Novērojot modeļa sarežģītas uzvedības formas (piemēram, mūzikas instrumenta spēli), cilvēks tās precīzi atkārtot nevar. Nepieciešama pastāvīga prakse, kurā tiks slīpēts kognitīvais modelis, visa darbību un to savstarpējo sakaru gamma. [A. Vorobjovs, Sociālā psiholoģija]

Empātija ir spēja iejusties otrā cilvēkā, ņemt vērā otra cilvēka jūtas. Biznesa vidē par šo terminu dažkārt aizmirst tieši klientu apkalpošanas nozarē, atstājot empātiju psihologiem un citiem “logiem”, taču empātija nozīmē arī to, cik labi servisa darbinieks spēj izprast klienta vajadzības un gaidas un kā darbinieks spēj demonstrēt tieši šim klientam atbilstošu un pieņemamu uzmanību, kas izteiktu rūpes un to, ka viņš ir svarīgs.

Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus, un empātija ir star tiem, nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.

Post a Comment

Your email is never published nor shared. Required fields are marked *
*
*

Blue Captcha Image
Refresh

*