Skip to content

Motivācija / Teorija – veiksmīgas prakses pamats



Motivācija ir ļoti populārs vārds, kuru lieto gandrīz visi gandrīz vienmēr. Man personīgi ļoti nepatīk, kad vārdu „motivēt” lieto „argumentēt” vietā. Piemēram, „man ir jāmotivē, kāpēc es tā darīju” OMG! Nu nē taču – šajā gadījumā „motivēt” vietā jālieto „paskaidrot”, „argumentēt”. Lūdzu! Tikai ne motivēt!

Pietiks ar lirisko atkāpi. Vēlos dalīties daļā informācijas, kas man pieejama par virsrakstā minēto tēmu – motivācija. Jums ir jāsaprot, ka pasaulē šajā jomā gandrīz viss jau ir izdomāts, protams, padziļinās pētījumi, sakarā ar jaunām nodarbinātības formām, ekonomiskās situācijas izmaiņām, sociālajiem procesiem – organizāciju psiholoģijas maina arī savus galvenos akcentus. Ja ekonomiskās augšupejas laikā, organizāciju psihologi ir nodarbināti ar personāla mainības problēmām, lojalitāti u.tt., tad recesijas laikā vairāk kā nekad tiek cilāti personāla produktivitātes jautājumi, darba izpildes vadībai utt. Tomēr – pamati jau ir gatavi – un ļoti stipri pamati, neskatoties uz šīs jomas daudzšķautnainību.

Jebkura cilvēka darbība sākas ar vajadzību, bet tās darbību konkrētā virzienā vada motīvi. Ja vajadzība raksturo cilvēka gatavību izpildīt kādu vispārinātu darbību, tad motīvs piešķir aktivitātei «šaurāku», iedarbīgāku raksturu.

Motivācija ir viens no indivīda pamata konstruktiem. Lai saprastu, kāpēc cilvēki uzvedās tā kā viņi uzvedās, kaut kas jāzin par motivāciju. Motivācija nav vienīgais vai galvenais impulss, kas rada uzvedību, tomēr parasti motivācija ir daļa no kopējās bildes.

Motivācija vienmēr ir ierosmju komplekss: vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas utt. Visas šīs ierosmes ir savstarpēji saistītas un veido sistēmu, kura tad ari nosaka viengabalainu cilvēka uzvedību, piešķir tai ievirzi un intensitāti.

Motivācija veic vairākas funkcijas: rosina uzvedību, vada un organizē to, dod tai personisku jēgu un nozīmību.

Nosacīti var izdalīt šādus motivācijas tipus: labklājības motivācija, prestiža motivācija, sasnieguma motivācija, dominēšanas motivācija u. с.  Atkarībā no tā, kurš motivācijas tips ir pārsvarā, var prognozēt cilvēka uzvedību.

Piemēram, ja cilvēkam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, tad viņam būs izteikta aktivitāte, lai gūtu panākumus un izvairītos no neveiksmēm. Šī uzvedības motivācija piemīt visiem cilvēkiem, taču katrs atsevišķs cilvēks var vairāk vadīties pēc sasnieguma motivācijas vai izvairīšanās no neveiksmēm motīva. Cilvēki, kam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, nosprauž sev vidējas grūtības vai nedaudz paaugstinātus mērķus. Viņi izvēlas aprēķina risku. Cilvēkiem, kas motivēti uz neveiksmi, ir nosliece uz ekstremālām izvēlēm, turklāt vieni var nereālistiski pazemināt, bet citi — nereālistiski paaugstināt savus mērķus. Jāatzīmē, ka tie, kas orientēti uz sasniegumu, pārvērtē savas neveiksmes, bet orientētajiem uz neveiksmi ir tieksme pārvērtēt savus sasniegumus.

Katra atsevišķa cilvēka motivācijas izpēte, kas ļauj prognozēt viņa uzvedību, ir svarīgs jautājums, kas pastāvīgi tiek risināts visos pasaules psiholoģijas novirzienos, taču tā risinājumi ir dažādi.

Pirmkārt, motivācijas mehānismi ir dažādi gan pašā indivīdā, gan starp indivīdiem. Otrkārt, motivācija mijiedarbojas ar spēju radīt uzvedību un jebkādu citu veikuma demonstrēšanu. Motivācija palīdz noturēt mūsu uzmanību uz kaut ko noteiktu, tā rada spēju piepūlēties. Cilvēki strādā vairāk un labāk, ja ir motivēti. Motivācijas rezultāts ir neatlaidība. Jo augstāks motivācijas līmenis, jo ilgāk spējam izturēt pastiprinātu „piespiešanos” kaut kam. Motivācija rezultējas individuālās stratēģijās, uzvedības paternos, kuri tiek izstrādāti, lai sasniegtu mērķus.

Motivācija ir iekšējs „procesu komplekts” – hipotētisks konstrukts. Tas ir sarežģīts, jo ietver sevī dažādus procesus un dažādas darbības. Tas ir individuāls – dažādiem cilvēkiem ir dažādas vajadzības un dažādi uzskati par to, kas ir svarīgs. Motivācija ir vērsta uz mērķu sasniegšanu. Mērķi (un mērķu nesakritība) tiek uzskatīti par galvenajiem stimuliem, kas pievērš uzmanību un rada darbību, kamēr mērķu sarežģītība un nozīmīgums tiek saistīti ar motivācijas intensitāti. Mērķi ir galvenais psiholoģiskais mehānisms, kas saistīts ar motivāciju.  Vēl dažas svarīgas atziņas:

  • Motivācija atšķiras no uzvedības – psiholoģiskais stāvoklis ir motivācija, bet rezultāts ir uzvedība, piemēram, piepūle;
  • Uzvedība atšķiras no personas sniegumu jeb paveiktā. Veikumu nosaka ārējie standarti, kuri ir atkarīgi no organizācijas un parasti standartus nosaka citi cilvēki;
  • Personiskos faktorus un darba vide ietekmē uzvedību vai nu tieši vai caur motivāciju;
  • Uzvedību ietekmē dažādi faktori: personiskie, sociālie, tehnoloģiskie un kontekstuāli, t.i., tie kas izriet no konkrētās situācijas.

Nav tādas integrētas teorijas, kura ietvertu sevī pilnīgi visus faktorus, procesus, rezultātus, kuri saistīti ar motivāciju. Piemēram, daži teorētiskās pieejas sakņojas indivīda iekšējos faktoris, piemēram, kognitīvā un dispozicionālā pieejas), turpretī citas teorijas koncentrējas uz indivīdu ietekmējošiem ārējiem faktoriem: uzdevuma veids, dažādi atbildes reakciju pastiprinātāji.

Dažas teorētiskās pieejas ir izteikti kognitīvas (pašregulācija, ekspektāciju teorija, mērķu noteikšana, pašmotivācija)  kamēr citām ir attāls sakars ar kognitīvajiem procesiem – ģenētiskā predispozīcija, emocijas, afekti).

Katrai teorijai noteikti atradīsies alternatīva pieeja. Tajā pašā laikā šīs alternatīvās teorijas ļoti reti nonāk pretrunās cita ar citu, vienkārši katra teorija pastiprināti pievērš uzmanību noteiktai motivācijas šķautnei.

Zemāk esošais zīmējums shematiski attēlo kontrastus, kas raksturīgi motivāciju teorijām.

Pirmo kontrastu mēs varam konstatēt, apskatot uz ārējiem un iekšējiem faktoriem balstītās motivācijas teorijas.

Uz iekšējiem faktoriem balstītās teorijas var tikt sadalītas tajās, kuras ir racionālas, t.i., saistītas ar domāšanu, ar izziņas procesiem – mērķu teorijas, paškontroles, ekspektāciju teorija, un tajās, kuras netiek kontrolētas kognitīvajā līmenī. Racionāļās motivācijas  teorijas atšķiras savā starpā ar kognitīvajiem procesiem, kuri parādās vai nu pirms darba veikšanas (proaktīvi) vai darba veikšanas laikā. (aktīvi).

Turpretī  neracionālās teorijas var tikt iedalītas tajās, kuras ir vairāk situatīvas (“karstas”) attiecas vairāk uz noskaņojumu, emocijām, afektiem, un tajām, kurām ar situācijas raksturu ir maz sakara (“auksts”) – vajadzības, gēni, personība)

Uz ārējiem faktoriem balstītās motivācijas teorijas fokusējas uz situācijas aspektiem, kuri ietekmē to piepūles apjomu, ko indivīds vēlas pielietot, veicot darbu. Ārējo stimulu teorētiskā pieeja var tikt idedalīta tajā, kas ir balstīta uz darba saturu (darba satura teorijas) un tajā, kuru vairāk ietekmē situācijas sociālie aspekti.

Sociālie aspekti ir atšķirīgi un savā starpā ļoti spēcīgi mijiedarbojas. Ir grupas kultūra un normas, kuras radītas, lai motivētu strādāt atbilstoši gaidītajam un turpretī – darba ņēmēja gaidas jeb ekspektācijas – saņemt godīgu atalgojumu par padarīto. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šiem ārējiem procesiem ir ļoti liels iespaids uz iekšējiem.

Post a Comment

Your email is never published nor shared. Required fields are marked *
*
*

Blue Captcha Image
Refresh

*